Spēcīga menstruālā asiņošana un citas izpausmes, ko sieviete nedrīkst ignorēt

Mums būtu jālepojas – jā, es esmu sieviete! Man ir dzemde, man ir olnīcas, man ir maksts, tas viss ir mans, un es par to visu zinu! Bet īstenībā jau tā nav.  Ļoti bieži sievietēm trūkst zināšanu. Tās ir zināšanas, kurām vajadzētu būt jau šūpulī ieliktām vai kopš skolas laikiem, jo tās attiecas uz lielāko daļu Latvijas iedzīvotāju – sieviešu ir vairāk nekā 50 procenti Latvijā.

Cik bieži sievietei būtu jāapmeklē ginekologs?
Tas ir viens no labākajiem jautājumiem, kādu sieviete vispār var uzdot. Ir pieņemts, ka ginekologs jāapmeklē vienreiz gadā.

Vienreiz gadā tas jādara, ja sieviete lieto kontracepciju, kā arī hormonālo vai menopauzes hormonu terapiju; ja ir veselības stāvoklis, kura dēļ nepieciešama novērošana, kā, piemēram, dzemdes miomas gadījumā.

Bet principā, ja sievietei nav sūdzību, viņai nav nepieciešama kontracepcija, ja neplāno grūtniecību, ja nav asiņošanas, nav dzelzs deficīta un viņai ir regulārs menstruālais cikls, viss ir tā, kā tas ir aprakstīts vislabākajās mācību grāmatās saistībā ar sievietes reproduktīvo veselību, tad tādā gadījumā ginekologs jāapmeklē tik bieži, cik bieži ir nepieciešama dzemdes kakla skrīninga izmeklēšana. Tas nozīmē, līdz 30 gadu vecumam viņa pie ginekologa dodas reizi trīs gados un pēc 30 gadu vecuma, ja nav izmaiņu dzemdes kakla šūnās un CPV nav konstatēts, nākamais izmeklējums būtu pēc pieciem gadiem.

Tomēr es nestādos priekšā, ka sievietei nevajadzētu kontracepciju, ka kādā brīdī viņa neplānotu grūtniecību vai viņai nebūtu sāpīgas menstruācijas. Un te tomēr jāatgriežas pie tā, ka sievietei reproduktīvā vecumā ginekologs būtu jāapmeklē vienu reizi gadā.

Vai sievietes ārstam uzdod jautājumus par norisēm savā ķermenī, tostarp par menstruācijām un asiņošanu stiprumu?

Man jāteic, ka vairāk sievietes nāk ar problēmām un ļoti reti ir sarunas par to, kas notiek ar ķermeni, piemēram, kas ir folikuls, kas ir auglīgās dienas un ovulācija, kā veidojas olšūnas, kādas ir olšūnu rezerves, kāpēc ir sāpīgas mēnešreizes, kas ir menstruālais cikls un kāpēc tas var būt neregulārs.

Ja mums, ārstiem, ir jāsāk runāt par fizioloģiju, iznāk ļoti gara saruna, un, lai cik skumji tas būtu, nav visiem ginekologiem tam laika. Zinu, ka daudzi kolēģi cenšas. Ļoti labi ir tas, ka rezidenti, topošie ārsti, iet uz skolām un runā.

Svarīgi ir, kā mēs raugāmies uz savu reproduktīvo ciklu, menstruālo ciklu un menstruācijām.  Vai mēs skatāmies uz to kā uz karogu, ko uzvelkam mastā, vai kā uz grīdas lupatu, kuru pabāžam kaut kur kā netīru, novalkātu kreklu, kuru noslēpjam veļas mašīnā. Mūsu sapratni raksturo arī tas, kā mēs saucam menstruācijas, kā mēs izjūtam savu ķermeni, kā izjūtam savu sievišķību.

Kāda ir normāla asiņošana mēnešreižu laikā?

Normāla asiņošana ir ļoti individuāli. Tās ir 3–5 dienas, kā raksta literatūrā, nepārsniedzot 80 mililitrus, bet saprotams, neviens ar krūzīti nemēra. Starp citu, man jāatzīmē kāda izcila lieta – ļoti daudzas jaunās meitenes lieto menstruālās piltuves. Viens aspekts ir, ka tā var apmēram nojaust asiņošanas daudzumu, bet otrs – ka tas ir ekoloģiski draudzīgi, nepiesārņo dabu ar tamponiem, biksīšu ieliktnīšiem. Menstruālās piltuves, manuprāt, ir ārkārtīgi progresīva 21. gadsimta iezīme.

Ir arī menstruāciju dienasgrāmatas, kur var atzīmēt asiņošanas daudzumu, cik daudz pakešu vai tamponu izlieto, cik ilgas ir menstruācijas.

Intensīvai asiņošanai menstruāciju laikā nevajadzētu būt ilgāk par septiņām dienām. Tas arī ir daudz, un, ja asiņošana ir ilgāka, mēs meklējam iemeslu. Divām trešdaļām sieviešu Eiropā ir slēpta dzelzs deficīta anēmija, kas veidojas tāpēc, ka sievietēm ir ļoti daudzi dabiskie menstruālie cikli, ir tikai viena vai divas grūtniecības mūža laikā, nereti nav krūts barošanas pēc grūtniecības, viņas nelieto hormonālo kontracepciju vai hormonālo spirāli, kas varētu samazināt menstruāciju intensitāti, un viņas asiņo un asiņo. Grūtniecības laikā ilgstoši nav asiņošanas, līdz ar to sieviete nezaudē sarkano asins komponentu, hemoglobīnu, feritīnu. Ja sieviete asiņo katru mēnesi, tad viņai nav pietiekamu rezervju – neatjaunojas dzelzs un sarkano asinsķermenīšu rezerves un veidojas mazasinība jeb dzelzs deficīts. Eritrocīts jeb sarkanais asins ķermenītis un hemoglobīns ir cieši saistīti ar skābekļa transportu. Ja ir zems hemoglobīna līmenis, ir hronisks nogurums, bet tas ir tikai viens faktors. Visās mūsu ķermeņa vietās ir nepieciešams skābeklis, ja tā trūkst, cieš arī šūnas – smadzeņu šūnas, muskuļu šūnas, arī miokards jeb sirds muskulis. Pat ja sievietei šķiet, ka viņa asiņo normāli, pēc menstruācijām ir ieteicama hemoglobīna un feritīna kontrole, kas uzrāda iespējamo pārliecīgo asins zudumu.

Kādi būtu vēl citi simptomi vai izpausmes, kuras sieviete nedrīkst ignorēt un kuru dēļ viņai ir jādodas pie ginekologa?

Ja ir kaut kas, kas traucē dzīvei vai sagādā sāpes, vai rada diskomfortu, vislabāk šādā situācijā ir vērsties pie speciālista, izmeklēt, veikt dzemdes kakla analīzes, varbūt veikt analīzes uz infekcijām un sonogrāfisko izmeklējumu.

Sievietei būtu jāvēršas pie ārsta, ja ir jaunas, spēcīgas un neskaidras sāpes, smērējoši izdalījumi un asiņošana dzimumakta laikā vai pēc tā, ja ir jocīgi izdalījumi, piemēram, pēkšņi parādās plazmai līdzīgi, caurspīdīgi, dzelteni, strutaini izdalījumi.