Kad bioloģiskais pulkstenis sāk tikšķēt par vēlu

Mācības, karjeras veidošanu un pasaules atklāšanu nevar nokavēt, bet bērnu radīšanu – gan. Reproduktīvajā jomā mūžīgās jaunības eliksīrs arvien vēl nav izgudrots. Tomēr tu vari apdrošināties, sasaldējot savas olšūnas. Bet – tikai par savu naudu, jo šajā ziņā valsts par demogrāfijas rādītāju uzlabošanu negādā.

Par ne tik ierasto iespēju - saglabāt savas olšūnas nākotnei – sarunā ar Dr. Egīlu Gasiņu, ginekologu un dzemdību speciālistu, Dr. Gasiņa privātklīnikas vadītāju un Dr. Olgu Plisko, ginekoloģi un dzemdību speciālisti Dr. Gasiņa privātklīnikā, docētāju Rīgas Stradiņa universitātes Dzemdniecības un ginekoloģijas katedrā.

Dzīve ilgāka, auglīgais periods – ne

Mūsdienu sievietes, pateicoties iespējai izglītoties un kāpt pa karjeras kāpnēm, ģimenes veidošanu un bērnu radīšanu nereti atliek uz vēlāku laiku. Kad bioloģiskais pulkstenis beidzot tomēr sāk tikšķēt, var izrādīties, ka pie bērna tikt vairs nemaz nav tik vienkārši vai arī vilciens aizbraucis pavisam.

«No vienas puses, dzīvojam arvien ilgāk – pie mums, Latvijā, pēdējo 30 gadu laikā paredzamais sievietes mūža garums pieaudzis par pieciem gadiem un sasniedz 75 gadus. Arī bērni dzimst vidēji vēlāk. Ja pirms 30 gadiem pirmais bērns dzima vidēji 23 gadus vecai sievietei, tad tagad – 28 gados. Taču vislabākais auglīgais vecums nemainās – kā bija līdz 35-38 gadu vecumam, tā arī ir palicis. Ne velti veselai sievietei līdz 35 gadu vecumam ir gads, lai paliktu stāvoklī, un mēs neuztraucamies par iespējamām problēmām. Savukārt pēc 35 gadiem šis laiks ir jau divreiz īsāks.»

Izskaidrojums ir pavisam vienkāršs – ja vīrietis bērnus var radīt jebkurā vecumā, tad sieviete piedzimst ar noteiktām olšūnu rezervēm, kas ar laiku iet mazumā. Sievietei nākot pasaulē, viņas olnīcās ir 1-2 miljoni primāro folikulu. Tie ir aizmetņi, no kuriem dzīves laikā var rasties olšūnas. Katra mēnešreižu cikla sākumā no šiem iedīgļiem attīstās vairāki antrālie folikuli. Galvas smadzeņu hipofīze izdala folikulus stimulējošo hormonu, kas vienam no folikuliem liek augt un kļūt par dominējošo, kurā nobriest olšūna. Kad cikla vidū folikuls plīst, olšūna nokļūst olvadā, kur var sastapties ar spermatozīdu. Cikla beigās folikuli iet bojā, bet nākamajā – parādās atkal jauni. Sievietes mūža laikā par olšūnām kļūst tikai aptuveni 400-750 folikulu.

Turklāt ar gadiem samazinās ne vien olšūnu daudzums, bet arī to kvalitāte, spēja tikt apaugļotām un līdz ar to – cerība tikt pie ģenētiski vesela bērniņa. Tuvojoties 40 gadu vecumam olšūnas nobriešana jeb ovulācija notiek arvien retāk, dzemdē biežāk veidojas miomas, polipi un citas kaites, kas samazina auglību. Tāpēc arī mākslīgā apaugļošana nav panaceja, kas nostrādās vienmēr.

«Kad sievietēm beidzot parādās doma par bērniem, arvien biežāk nonākam strupceļā. Minēšu piemēru par mākslīgās apaugļošanas rezultātiem. 37 gadu vecumā grūtniecības iestāšanās iespējamība ir 53-57 procenti, bet 43 gadu vecumā – vairs tikai 6-8 procenti. Salīdzinot šīs divas sievietes, ārēji mēs viņu vecuma starpību nepamanītu. Bet spējas radīt bērnu ir būtiski atšķirīgas,» norāda dakteris Egīls Gasiņš.

Olšūnu starta kapitāls

Ja piedzimstot pūrā saņemtais olšūnu starta kapitāls ir trūcīgs, neauglības ārstēšana var būt nepieciešama arī jaunām sievietēm, pat divdesmitgadniecēm. Tāpēc arī tad, ja nav nekādu sūdzību un tuvākajā laikā neplāno grūtniecību, vizīti pie ginekologa nevajadzētu atlikt. Vēl viens olšūnas ietekmējošs faktors ir veselības stāvoklis, kas ne vienmēr liek sevi manīt ar jūtamām izpausmēm. «Samērā izplatīta problēma ir endometrioze, bet savā praksē novēroju, ka pacientes 25 gados, kad par bērniem vēl nedomā, bieži vien nesaprot, ka, neko nedarot, 35 gados, kad sāks plānot grūtniecību, olnīcas vairs nespēs darboties,» norāda dakteris Egīls Gasiņš.

«Endometriozes gadījumā dzemdes iekšējā slāņa jeb endometrija šūnas uzrodas tur, kur tām nav jābūt – ārpus dzemdes, parasti – olnīcās un vēdera dobumā. Bet tur, kur ir endometrioze, vienmēr ir arī iekaisums, kas ietekmē gan olnīcu spēju funkcionēt, gan folikulu rezerves. Kad olnīcās veidojas endometriozes cistas, olšūnu krājums var samazināties arī gluži mehāniski – cistām nospiežot olnīcas,» plašāk skaidro Olga Plisko.

«Pacientei varbūt liekas – ai, tā taču ir tikai tāda neliela cistiņa, sūdzību nav, stāvoklī palikt neplānoju – atstājam, kā ir! Bet daudzos gadījumos pēc 5-15 gadiem cista augs lielāka, iekaisums būs atstājis pēdas, tātad olnīcas nedarbosies, tām vairs nebūs folikulu un pat ar stimulāciju neizdosies no tām izdabūt ārā olšūnas!» brīdina ārste.

Auglību būtiski ietekmē arī vēža ārstēšana – ķīmijterapija un apstarošana, kas bieži vien iznīcina olšūnu rezerves, izraisot agrīnu menopauzi, sevišķi hematoloģisku jeb asins slimību gadījumā. Būtu jāuzlabo komunikācija starp reproduktologiem un onkologiem, jo diemžēl Latvijā pacienti visbiežāk nav informēti par iespēju sasaldēt un uzglabāt olšūnas, lai varētu nākotnē radīt bērnus. Visticamāk, tādēļ ka šis pakalpojums nav  iekļauts valsts apmaksāto klāstā, lai gan ārstam jebkurā gadījumā nevajadzētu pieņemt lēmumu pacientes vietā, viņu neinformējot. «Bērnu slimnīcā valsts programmas ietvaros pirms vēža terapijas uzsākšanas zēniem piedāvā savākt reproduktīvo materiālu – spermatozoīdus. Taču meitenēm nekā tāda nav, lai gan, lai savāktu olšūnas, olnīcas var stimulēt jau no 14-16 gadu vecuma, būtībā, kad ir sākušās mēnešreizes,» nevienlīdzīgo attieksmi iezīmē daktere Olga Plisko.

Savu lomu spēlē arī olnīcu operācijas, retāk olšūnu trūkumā pie vainas ir iedzimtas ģenētiskas kaites. Jā, ir iespēja izmantot donores materiālu, tomēr ar savām olšūnām grūtniecības iestāšanās iespēja ir lielāka, norāda ārsti.

Vesels ciems ar bērniem

«Domāju, mums ir jāpieņem tas, ka sievietes arvien vēlāk domā par grūtniecību un pēcnācējiem,» uzskata Egīls Gasiņš. Jo vairāk tādēļ, ka ir iespējams salīdzinoši vienkāršs risinājums, kā apdrošināties – olšūnu sasaldēšana un uzglabāšana, lai vēlāk tās izmantotu mākslīgajai apaugļošanai. «Protams, 23, 25 vai 27 gados ne visām ir nauda, lai savāktu un sasaldētu olšūnas. Procedūra maksā aptuveni 2000-2500 eiro un vēl aptuveni 100 eiro gadā par uzglabāšanu. Ja jaunai sievietei ir olnīcu endometrioze bez simptomiem, dabiski, mēs nevaram piespiest veikt operāciju. Bet, kamēr vēl var ir pieejamas olšūnu rezerves, būtu vērts tās saglabāt. Ir jāuzsāk diskusija par šādas procedūras nodrošināšanu vismaz tām meitenēm un sievietēm, kam ir olnīcu darbību ietekmējošas veselības problēmas. Tas ir ieguldījums Latvijas nākotnē, jo, palīdzot kaut 50 sievietēm gadā, 10 gados mums būtu jau vesels ciems ar bērniem!»

Speciālists min vēl vienu būtisku olšūnu uzglabāšanas aspektu – ja būtu šāda olšūnu banka un sievietei, kas tās noguldījusi, tās pašai tomēr nebūtu nepieciešamas, viņa varētu savu reproduktīvo materiālu ziedot citām sievietēm. Viņš to salīdzina ar savulaik zināmajām pašpalīdzības kasēm. «Tas kļūtu par mūsu sabiedrības nākotnes kapitālu – mūsējo, vietējo. Ieguldot līdzekļus preventīvā rīcībā, būtu arī mazāk jāinvestē neauglības ārstēšanā vēlāk,» rezumē dakteris Gasiņš.

Kā novērtēt savas olšūnu rezerves?

*Ar analīzēm, nosakot AMH-Anti Millera hormona rādītāju asinīs jebkurā menstruālā cikla dienā un FSH jeb folikulu stimulējošā hormona un fizioloģiski aktīvākā estrogēna – estradiola līmeni trešajā dienā pēc cikla sākšanās.

*Veicot ginekoloģisko ultrasonogrāfiju, lai vizuāli novērtētu antrālo folikulu skaitu olnīcās.